Ekstrēmās sacīkstes motocikliem, kravas automašīnām un traktoriem pa dubļiem

Dubļu sacensības džipos Pastāv diezgan liela cilvēku grupa, kurus absolūti nesatrauc viena no galvenajām Krievijas “nelaimēm” – ceļi. Turklāt viņi apzināti meklē vietas ar minimālu ceļu tīklu, kur ir daudz grūti izbraucamu posmu un šķēršļu. Runa ir par vienu no visekstrēmākajiem tehniskajiem sporta un atpūtas veidiem – off-road.

Pēc būtības, off-road (angļu val. off-road – bezceļš) ir reljefa un bezceļu pārvarēšana ar transportlīdzekli, automašīnu vai pat motociklu. Stingru noteikumu, izņemot lielas starptautiskas rallija sacensības, nav – sacensību organizatori tos izstrādā individuāli katram maršrutam vai turnīram (festivalam). Uzdevums no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkāršs – mēģināt sasniegt finišu ar minimālām zaudējumiem, vienlaikus vēlams apsteigt konkurentus. Taču galvenais mērķis ir spēt veiksmīgi pārvarēt trasi!

Krievijā šis autosporta veids kļuva ļoti populārs – bezgalīgie plašumi un lielais neizbraukto (neizpētīto) apvidu skaits ir ļoti piemēroti šim sportam. Eiropas sportisti pat skaudības pilni raugās uz mūsu iespējām – tik daudzvietīgu vidi treniņiem un sacensībām! Nav nejaušība, ka daudzās Krievijas pilsētās tagad ir atvērušies off-road klubi, un trofi-reidi un ralliji pa Krievijas teritoriju ir ļoti pieprasīti.

Veivbords Par jaunu rullīšu dēļa veidu - waveboard lasiet mūsu vietnē.
Optisko ierīču ražotāji piedāvā plašu binokļu klāstu pārgājieniem, medībām vai makšķerēšanai. Izprast parametrus un veikt pareizu izvēli palīdzēs šis materiāls .

Par vietējā off-road vēsturi

Autobraucienu dalībnieki Šādu amatieru klubu parādīšanās sākās mūsu valstī 90. gadu sākumā. Tomēr jau 30. gados valstī notika autobraucieni, kas, ņemot vērā pilnīgu ceļu tīkla neattīstību, var pilnībā tikt pieskaitīti pie off-roada. Kā gan neaizdomāties par slaveno humorpilno romānu “Zelta teļš” ar Ostapa Bendera slaveno saukli: “Autobrauciens pret bezceļiem un nekārtību!”

Viens no tajā laikā nozīmīgākajiem un grandiozākajiem braucieniem notika 1933. gadā. Tikai tikko darbu bija uzsācis Gorkija rūpniecības automobiļu rūpnīca, plašāku darbību uzsāka arī AŽO (vēlāk – ZIL). Tika nolemts pārbaudīt vietējās tehnikas iespējas visekstrēmākajos apstākļos un salīdzināt to ar ārvalstu modeļiem.

Maršruts kartē Uz starta iznāca 23 ekipāžas – sešas vieglās automašīnas GAZ-A, sešas kravas automašīnas “pussotnieces” GAZ-AA, divas eksperimentālās trīsasu automašīnas GAZ-AAA un viens eksperimentāls NATI-GAZ modelis, četras AŽO-3 – 2,5 tonnas smagas kravas automašīnas, trīs trīsasu Ford-Timken un viens Ford-AA.

Pat mūsdienu mērogā un ar mūsdienu apvidus auto šis maršruts tiek uzskatīts par superekstrēmu. Starts notika Maskavā, no kurienes automašīnas devās uz Gorkiju, gar Volgu līdz Samarai, pēc tam uz Orenburgu.

Aiz šīs pilsētas sākās bezgalīgās Kazahstānas stepes līdz Arāla jūras piekrastei. Turpmākie galvenie punkti bija Taškenta, Samarkanda, Buhāra, Čardžova. No šeit sākās vissarežģītākais posms caur “Melnajiem smiltīm” – Karakuma tuksnesi līdz Krasnovodskai pie Kaspijas jūras.

Papildus pilnīgam bezceļam milzīga problēma bija ūdens, tāpēc maršruts tika plānots no akas uz aku. Navigācijas iespējas bija praktiski nekādas, tika izmantoti pieredzējušu turkmēņu vadītāju pakalpojumi. Automobiļu salonos karstums sasniedza 75 grādus, un dzesēšanas sistēma bieži izkarsēja, kam tika izmantoti arī dzeramā ūdens krājumi.

Dažos posmos automašīnas praktiski nācās “nēsāt uz rokām”. Tuksneša apstākļos vislabāk sevi pierādīja trīsasu automašīnas un transportlīdzekļi, kas aprīkoti ar platiem riteņiem – toreiz šo sauca par “superbalona” riepas.

Pēc šķērsošanas ar prāmi pāri Kaspijas jūrai autobrauciens turpinājās caur Baku, Tbilisi, Rostovu, Harkovu, Tulu un noslēdzās 1933. gada 30. septembrī Maskavā.

Rezultāts bija pārsteidzošs – līdz finišam nokļuva VISAS automašīnas, arī ekipāžu apjomā nezaudēja nevienu dalībnieku. Trīs nepilnu mēnešu laikā tika veikti 9400 kilometri, no kuriem tikai nedaudz vairāk nekā 2 tūkstoši bija vidējas kvalitātes asfaltēti ceļi, bet pārējais bija lauku ceļi, karavānu ceļi un 1200 kilometri – pilnīgs bezceļš.

Видео "Как научиться паркуру" Skatieties video par to, kā iemācīties parkuru mūsu rakstā “Parkurs kā dzīvesveids”.

Par Šeregešas kalnu slēpošanas kūrortu ir dzirdējuši daudzi. Ja jūs vēl nezināt par vislabāko vietu kalnu slēpotājiem un snovbordistiem, pārejiet uz šo lapu .

Tāpat mums ir stāsts par vecāko un lielāko Krievijas kalnu slēpošanas centru - Dombaju. Lasiet šeit .

Mūsdienu Krievijas apvidus braucēju kustības attīstība

Sacensības ar smagajām mašīnām dubļos Taču atgriezīsimies pie mūsdienām.

Ir skaidrs, ka neviļus apvidus braukšanā bija jāpiedalās daudziem lauku apvidu iedzīvotājiem. Tāpēc šajos reģionos tik populāri bija transportlīdzekļi ar paaugstinātu braukšanas spēju, piemēram, GĀZ-69, UAZ, pilnpiedziņas trīsasu ZIL-131, GĀZ-66, LuAZ, un vienīgais savas klases vieglais automobilis VAZ-2121 “Niva”.

Tas viss ir saprotams un izskaidrojams – dzīve piespieda. Taču, lai pēc brīvas izvēles laistu savu personīgo automašīnu bezceļos un maksimāli izmantotu tās iespējas? Jā, ir tādi ekstrēmisti, un viņu nav maz.

Organizētai apvidus braukšanas attīstībai Krievijā grūdienu deva slavenais rallijs “Camel Trophy”, kas 1990. gadā notika Padomju Savienībā, Sibīrijā. Sacensību rezultāti kļuva par triumfu Padomju Savienības komandai, un tie tika plaši apspriesti presē un televīzijā.

Tomēr amatieru sportistiem bija praktiski neiespējami piedalīties līdzīgās sacensībās. Tāpēc Maskavā sanāca entuziastu grupa, kuru vadīja Mihails Snarskis un Tarass Nečiporenko, un kuri nolēma iegūt līdzekļus Krievijas apvidus kluba – “Russian Off-road Center” izveidei.

Sacensības ar Niva automašīnām bezceļos Pūliņi vainagojās panākumiem, un jau 1993. gadā kluba paspārnē notika pirmās sacensības Zvenigorodā. Turklāt Vorobjovu kalnu Pionieru pilī atvēra sporta sekcijas līdzību, kura ieguva tagad tik ierasto nosaukumu “Klubs 4x4”.

Šo stafeti pārņēma ziemeļu galvaspilsēta – 1995. gadā Sanktpēterburgā tika nodibināts “Off-road & 4x4 Club”, kas regulāri piedalījās populārajās Eiropas sportistu sacensībās “Arctic Trophy”.

Kopš 1997. gada tika izveidots savs zīmols – “Ladoga Trophy” maršruts ap lielāko Eiropas ezeru. Tas ātri ieguva augstu reitingu un kopš tā laika ir viens no pieprasītākajiem maršrutiem, kas katru gadu pulcē simtiem dalībnieku.

Tagad, iespējams, ar saviem klubiem var lepoties jebkura lielāka (vai mazāka) pilsēta valstī. Būtiski paplašinājusies arī reidu, ekspedīciju, festivālu un sacensību ģeogrāfija. Popularitāti gūst maršruti Ziemeļkaukāzā, Volgas augštecē (“Susaņina trofeja”), Baltkrievijas mežos un purvos, Ukrainas stepēs, Urālos un daudzos citos reģionos.

Krievu apvidus braucēji ir pastāvīgi dalībnieki starptautiskos turnīros, kas tiek rīkoti gan rallija, gan trofejas-reidu statusā.

Marmora ala Krimā Par “Marmora alu” Krimā un citām atpazīstamām alām postpadomju telpā lasiet norādītajā lapā.

Salīdzinoši jauns mājas izklaides veids ir fingerbords. Vai to uzskatīt par skeitborda paveidu vai pat par ekstrēmā sporta veidu? Izsakiet savu viedokli komentāros šajā lapā .

Kādas ir rīkoto sacensību īpatnības?

Trofejas-reidi

Sacensības ar džipiem bezceļos Parasti šāda veida sacensībās dalībniekiem nav jāveic maršruti visātrākajā laikā. Galvenais ir pilnībā pārvarēt noteiktos posmus un līnijas noteiktajā laikā. Ekipāžai (parasti mašīnā ir divi cilvēki – autovadītājs un stūrmanis) tiek dots uzdevums katram sacensību posmam – ceļa leģenda.

Grūtības slēpjas tajā, ka papildus automašīnas vadīšanai pilnīgas bezceļu apstākļos, komandām pašām jāorientējas apvidū, izmantojot GPS navigāciju vai pievienotās topogrāfiskās kartes.

Ir arī īpašie posmi ar palielinātu sarežģītības pakāpi – dabas vai mākslīgi šķēršļi, kuros uzvarētājs tiek noteikts pēc šķēršļa pārvarēšanas laika.

Protams, lai piedalītos šādās sacensībās, ir jāgatavo sava automašīna ļoti rūpīgi – tehniskā atbalsta loma ir ārkārtīgi svarīga. Gadās, ka automašīnas tiek tik kardināli pārveidotas, ka no oriģinālās modeļa paliek tikai līdzība pēc izskata. Tomēr organizatori to ir paredzējuši, un dalībniekus sadala vairākās kategorijās:

“Reida grupa” – standarta ievērības apvidus automašīnas no rūpnīcas;
TR-1 grupa – nedaudz modificētas automašīnas;
TR-2 grupa – pastiprināti sagatavoti transportlīdzekļi;
TR-3 grupa – pašbūvēti apvidus automašīnas vai automašīnas ar praktiski neierobežotu pielāgojumu.

Eksistē arī vairākas grupas motocikliem un kvadracikliem. Parasti lielākā daļa trofi reidu bezceļu sacensību tiek rīkotas kā atvērtās sacensības, kurās var reģistrēties iepriekš pie organizatoriem.

Vietējie “Niva” un “UAZ” ir nepārtraukti dalībnieki visos trofi reidos, kas tiek rīkoti Krievijas teritorijā, un izskatās uz tiem nemaz ne sliktāk kā populārie Suzuki, Nissan vai Mercedes.

Rallija reidi

Sacīkstes uz UAZ bezceļiem Tas jau ir nopietnāks sacensību formāts bezceļu braukšanā. Rallija reidi – tās ir vairāku dienu sacensības ar ievērojamu kopējo attālumu, kur lielu nozīmi piešķir ātrumam.

Atšķir īsos reidus līdz 1200 kilometriem, tā sauktos Baja, rallija reidus ar distanci līdz 6500 kilometriem un ilgumu līdz 10 dienām, kā arī maratonus.

Visgrandiozākais maratons notika 1992. gadā maršrutā Parīze-Maskava-Pekina. Maršruta garums pārsniedza 17 tūkstošus kilometru, un braucēji sabija ceļā veselu mēnesi. Krievijas automobiļu rūpniecība var lepoties – otro vietu absolūtajā vērtējumā ieņēma mūsu komanda ar “Lada-Samara”, pārspējot gan “Mitsubishi”, gan “Nissan”, gan “Volkswagen”!

Par populārākajām rallija reidu sacensībām tika uzskatītas braucienas “Parīze-Dakāra”, kuras, diemžēl, tika atceltas drošības apsvērumu dēļ.

Tomēr sportistiem vienmēr ir iespēja sevi apliecināt. Piemēram, lielu popularitāti iegūst rallijs “Zīda ceļš”.

Rallija reidos pastāv sava klasifikācija transportlīdzekļiem, kas ņem vērā gan transporta veidu, gan tā uzlabojumu pakāpi, svaru, gan arī izmantoto degvielas veidu.

Sacīkstes uz KAMAZ dubļos Obligāti dalībnieki vienmēr ir klases T-4 automašīnas – pilnpiedziņas kravas automašīnas, kuru masa pārsniedz 3,5 tonnas. Tās arī atšķiras vairākās kategorijās – T-4.1 – ar minimāliem uzlabojumiem un T-4.2 – ar būtiskiem uzlabojumiem, kas atļauti sacensību organizatoru ierobežojumu ietvaros.

Un atkal mēs varam lepoties ar mūsu tautiešiem – komanda no Naberežnije Čelni “KAMAZ MASTER” – daudzkārtējais pasaules čempions un vispopulārāko ralliju reidu godalgu laureāts. Tikai “Parīze-Dakāra” viņiem ir izdevies uzvarēt septiņas reizes! Bet pretinieki vienmēr bija spēcīgi – nīderlandiešu “DAF”, vācu “Mercedes-Benz” un čehu “LIAZ”.

Trijās klasēs tiek dalīti arī motociklisti, kuri pie tam tiek diferencēti pēc motociklu “aprīkojuma” līmeņa – production, super-production, kā arī kvadricikli .

Rakstus par sportu parasti ir pieņemts noslēgt ar aicinājumiem – “nodarbojieties ar šo sporta veidu, tas ir ļoti noderīgi” u.tml. Par bezceļu braukšanu šādi teikt neizdosies. Nepieciešams laikam ļoti liels iekšējās motivācijas dzinulis, kas citiem var šķist nesaprotams, lai, riskējot ar savu veselību un ievērojamiem līdzekļiem, izbaudītu neizstāstāmo prieku no trakulīgas braukšanas pilnā bezceļā.