- gadā pasaules rekordu elpas aizturēšanā zem ūdens statiskajā apnojā uzstādīja horvāts Budimirs Šobats (Budimir Šobat) – 24 minūtes un 11 sekundes. Iepriekšējais rekords tika pārspēts par 8 sekundēm, kas ir patiesi varens sasniegums.
Pasaules rekords elpas aizturēšanā 2018. gadā. Budimirs Šobats veltīja šo sasniegumu cilvēkiem ar autisma spektra traucējumiem.
- gada 28. februārī pasaules rekordu sasniedza spāņu frīdaiveris Alekss Segura (Aleix Segura), aizturot elpu 24 minūtes un 3 sekundes. 2014. gadā Gorans Čolaks aizturēja elpu 23 minūtes un 1 sekundi. Jānorāda, ka sasniegt divdesmit un vairāk minūšu elpas aizturēšanu ir iespējams tikai ar tīra skābekļa hiperventilāciju pirms starta, kas ir atļauts saskaņā ar statiskās apnojas noteikumiem.
Guinness World Records video, kurā fiksēts pasaules rekords ilgstošai apnojai 2016. gadā, izmantojot iepriekšēju hiperventilāciju ar 100% skābekli. Rekordists – spānis Alekss Segura.
Kāds ir ilgas elpas aizturēšanas noslēpums?
Vai tās ir pārcilvēciskas spējas, treniņi vai meditācija? Lai sasniegtu šādu prasmes līmeni, tiek izmantoti noteikti instrumenti un ievēroti fizioloģijas likumi. Zinot tos, ar neatlaidīgu darbu un pakāpenisku praksi ir iespējams tuvoties rekordiem. Kā tas tiek izdarīts?
Elpošanas fizioloģija rekordu sasniegšanai
Elpas aizturēšana nozīmē skābekļa deficītu. Tas ir pirmais, kas jāatceras, sākot frīdaivinga treniņus. Apzinieties riskus un izvirziet prioritātes, izprotot elpošanas fizioloģijas pamatus.
Kas notiek organismā nirstot? Muskuļu slodze niršanas laikā ātri patērē skābekli, izraisot hipoksiju (O2 deficītu). Skābekļa patēriņa ātruma aprēķins ir ļoti sarežģīts un individuāls – to ietekmē daudzi faktori, piemēram, niršanas dziļums, ātrums, ilgums, ūdens temperatūra, pulss un nirēja plaušu apjoms.
Šajā video ir uzskatāmi parādīts, kas notiek ar nirēja plaušām, kad viņš nirst:
Katrs orgāns cilvēka ķermenī reaģē uz jebkurām spiediena izmaiņām – asinsvadi sašaurinās, asins plūsma tiek pārdalīta, un asinis tiek vadītas uz vissvarīgākajiem orgāniem, piemēram, sirdi un smadzenēm. Interesants fakts – sirdsdarbības ritms sāk palēnināties uzreiz pēc tam, kad zem ūdens tiek iegremdēta tikai seja!
Taču visinteresantākais sākas brīdī, kad centrālā nervu sistēma dod impulsu ieelpot. Šīs sajūtas ir pazīstamas ikvienam – oglekļa dioksīda koncentrācija sasniedz kritisku līmeni, un mēs reflektīvi ieelpojam. Trenēti nirēji spēj līdz noteiktai robežai kontrolēt šo refleksu. Ja runa ir par elpas aizturēšanu nelielā baseinā, nevis niršanu, piemēram, zemūdens medībām, tad problēma ar gāzu spiedienu organismā nerodas. Tomēr aktīvi kustoties zem ūdens, piemēram, 8–10 metru dziļumā, pastāv reāls apziņas zuduma risks izniršanas laikā.
Kāpēc pie izniršanas var zaudēt samaņu? Vienkāršoti izskaidrojot: niršanas laikā spiediens saspiež plaušas, un nirējam šķiet, ka skābekļa joprojām ir pietiekami. Taču izniršanas laikā spiediens samazinās, un ar katru metru plaušām nepieciešams aizvien lielāks gaisa apjoms. Plaušas kompensē trūkstošo skābekli no audiem un orgāniem, tādējādi strauji palielinot oglekļa dioksīda koncentrāciju. CO2 ir toksisks un īpaši bīstams, jo apziņas zudums var notikt pēkšņi – ātra un aktīva izniršana situāciju vēl vairāk pasliktina. Lai hipoksija jūs nepārsteigtu, ir jāiemācās droši nirt.
Pirms sākt treniņus elpas aizturēšanas un plaušu tilpuma palielināšanas jomā, iesācējam nirējam ir jāmācās izprast ķermeņa signālus un pareizi novērtēt sajūtas. Par to, kā sākt pirmos treniņus, lasiet šajā rakstā.
Skābekļa deficīta un oglekļa dioksīda saindēšanās simptomi:
- Paaugstinātas CO2 koncentrācijas priekšvēstneši ir viegla eiforija, roku un kāju galu durstīga sajūta, zosāda uz ādas, neliels temperatūras pieaugums (līdzīgs kā pēc tases karstas tējas), galvassāpes un viegla slikta dūša.
- Asinsvadu pulsācija galvā, tuneļveida redze, pirmsģīboņa stāvoklis, krampji un samaņas zudums.
- Tā saukta “narkoze”, kuras laikā iestājas neatgriezeniskas sekas. Šie simptomi parādās ļoti ātri. Sākuma nirējam, kurš aktīvi pārvietojas zem ūdens, viss var beigties dažu minūšu laikā. Pat trenēts pērļu zvejnieks nevar izturēt vairāk par 8 minūtēm.
Kā iemācīties ilgstošu elpas aizturēšanu?
Lai samazinātu receptoru jutīgumu pret oglekļa dioksīdu un uzstādītu rekordus statiskajā apnoe, ir nepieciešami regulāri treniņi. Pieredzējis nirējs izmanto vairāk nekā 50% skābekļa – tas ir O2 patēriņa slieksnis pirms obligātā refleksīvā ieelpas impulsa parastam cilvēkam.
Ir divas pieejas apnoe ilguma palielināšanai:
- Dažādas treniņu sistēmas, kas paredzētas pareizas elpošanas, pašpārvaldes un relaksācijas attīstīšanai, plaušu tilpuma palielināšanai un diafragmas treniņam. Dažas no šīm tehnikām balstās uz pranajāmu, plavit-sadhanu, kundalini jogu un citām meditatīvām praksēm. Par jogu brīvo nirēju vajadzībām ir atsevišķs materiāls.
- Kontrolēta hiperventilācija, ieelpojot tīru skābekli.
Elpas aizturēšanas, koncentrēšanās, muskuļu relaksācijas un hiperventilācijas tehnikas un treniņu shēmas ir detalizēti aprakstītas rakstā Kā trenējas brīvie nirēji .
vingrinājumi no jogas plaušu tilpuma palielināšanai
Neraugoties uz blakus efektiem, hiperventilācija ir populārākais un efektīvākais veids apnoe pagarināšanai. Tā ir ātras elpošanas prakse, kuras laikā samazinās oglekļa dioksīda spiediens pirms iegremdēšanās. Ātras, dziļas elpošanas prakse var dubultot apnoe laiku, bet jo intensīvāk un ilgāk tiek veikta hiperventilācija, jo asāka būs hipoksija pie pacelšanās virspusē. Daži instruktori uzskata šo apnoes pagarināšanas praksi par bīstamu un tiktāl neefektīvu, lai attaisnotu riskus.
Cik ilgi jāveic hiperventilācija pirms brīvās niršanas?
Normālais diapazons ir no 30 līdz 60 sekundēm. Ja tas ilgst vairāk par minūti, hiperventilācija samazina nirēja kontroli pār skābekļa badu, un krampju iespējamība palielinās vairākas reizes. Tas ir pārbaudīts gan akadēmiski, gan praksē vairākkārt, tāpēc pārspīlēt piespiedu plaušu ventilācijas ilgumu nav ieteicams. Lielāko daļu uzdevumu kontroli var un vajag uzticēt brīvās niršanas datoram .
Ir vispārpieņemts tests optimālai hiperventilācijas ilguma noteikšanai, ko izstrādājis Pasaules Zemūdens Aktivitāšu Konfederācijas (CMAS) medicīniskās komisijas speciālists R. Čarlijs. Treneris vai ārsts detalizēti apspriež simptomus, kuriem klātesot nirējs dos signālu par pirmo skābekļa bada stadiju, veic vairākus piegājienus hiperventilācijai (dažādos laikos, ar dažādu ieelpu biežumu un dziļumu), un pirmo simptomu fiksē ar hronometru. Norādīto laiku dala ar 3 – tas būs pieņemams laiks iepriekšējai plaušu ventilācijai.
treniņš brīvajai niršanai
Galvenais noteikums rekordu sasniegšanai – neleciet ūdenī ar galvu pa priekšu. Neuzstādiet neizpildāmus uzdevumus, nerēķinoties ar riskiem. Dzīvība un veselība ir svarīgāka par jebkuriem sasniegumiem!
