Sākt iepazīt klinšu kāpšanu būtu ieteicams draudzīgā un mierīgā vidē, samazinot stresu un adrenalīnu līdz minimumam (vismaz sākumā). Ideāls risinājums – apgūt pamatus kāpšanas zālē. Kad pirmie soļi ir veikti, var pāriet uz dabas veidojumiem.
Klinšu kāpšanas stili un veidi
Klinšu kāpšana piedāvā desmitiem dažādu pieeju, kas piemērotas ikkatram, neatkarīgi no fiziskās sagatavotības, vecuma vai vēlmes pēc ekstrēmas pieredzes. Šis pārskats palīdzēs iesācējiem izvēlēties savu ceļu un virzienu klinšu kāpšanas pasaulē.
Bolderings (Bouldering)
Bolderingā kāpšana notiek bez drošināšanas ekipējuma (tiek izmantoti tikai krītošo matrači/krašpadi) uz nelieliem klinšu laukumiem vai līdzīgiem objektiem kāpšanas zālē. Populārākie dabas klinšu veidi ir granīts ar dziļām plaisām, smilšakmens ar rievām, kaļķakmens un vulkāniskie veidojumi.
Kāpjot, alpīnists izmanto tikai klinšu kāpšanas apavus, magnēziju rokām un krītošos matračus drošībai gadījumā, ja notiek kritiens. Trase parasti nepārsniedz 6 metru augstumu, kas padara šo veidu salīdzinoši drošu un piemērotu treniņiem. Bolderingā galvenā uzmanība tiek pievērsta pirkstu spēkam un izturībai.
Šī disciplīna ir ļoti populāra visā pasaulē, un kopš 1990. gadiem tiek rīkoti bolderinga sacensības ar attiecīgām reitingu sistēmām. Turklāt klinšu kāpšana tika iekļauta 2020. gada olimpisko spēļu programmā trīs disciplīnās. Šis sporta veids ilgi cīnījās par iespēju kļūt par olimpisko disciplīnu.
Pasaulslaveni alpīnisti, piemēram, Džons Gils, Džeisons Kels un Alekss Honnolds, pārvērta bolderingu tā sauktajā “brīvajā solo”, par ko tiks runāts tālāk – viņi bez drošinājuma iekaroja klintis, kuru augstums pārsniedza 16 metrus un kuru grūtības pakāpe sasniedza V16.
Mākslīgi radīti laukumi kāpšanas zālē
Betona un plastmasas veidoti klints imitatori ir ļoti piemēroti šīs disciplīnas apgūšanai, jo katrs satvēriena veids ir atzīmēts ar krāsām, kas norāda grūtības līmeni.
Bilderings (Buildering, edificeering, urban climbing, structuring, skywalking, vai stegophily)
Aizraujošs un bīstams industrijas ekstrems. Bilderings nozīmē sienu, ēku, tiltu un citu cilvēka radītu objektu kāpšanu, tostarp dažkārt pamestu un sabrukušu. Kāpšana var notikt gan ar drošinājumu, gan bez tā, tomēr bieži vien šī aktivitāte ir sodāma saskaņā ar likumu. Tieši šī iemesla dēļ nakts bilderings ir kļuvis īpaši populārs.
Bilderinga kāpējs Timotejs Šifs
Bilderinga vēstures sākums tiek saistīts ar 1895. gadu, kad Kembridžas universitātes students Džefrijs Vintrops Jangs publicēja vadlīnijas par bilderinga maršrutiem Trinity koledžai (kopumā viņš izdeva 9 līdzīgus rokasgrāmatas).
Džefrijs Vintrops Jangs un viņa kolēģi
Vēl pirms viņa studenti nodarbojās ar jumtu kāpšanu universitātēs un koledžās, taču tieši Jangs šo nodarbi padarīja “oficiālu”. 20. gadsimta 20. gados bilderings bija īpaši populārs debesskrāpju galvaspilsētā Ņujorkā.
100 gadu laikā urbānās kāpšanas vēsturē ir izdotas daudzas lieliskas grāmatas un rokasgrāmatas, kas apraksta kāpšanas maršrutus uz pasaules slavenākajām ēkām. Nozīmīgi vārdi šajā jomā ir Alēns Roberts (iekarojis Burj Khalifa), Dens Gudvins jeb SpiderDans, Džordžs Villijs un citi.
Alēns Roberts, urbānās kāpšanas leģenda
Pasaules mērogā tiek rīkotas bilderinga sacensības, un pirmās BUILDering pasaules čempionāts notika Vācijā 2005. gadā.
Bija mājaslapa , kur apkopot interesantus kāpšanas maršrutus Krievijā, taču to slēdza. Ja jūs zināt līdzīgus resursus, dalieties komentāros.
Par šādu ekstrēmo bilderingu var uzlikt milzīgu naudas sodu...
Top-roipings (Top rope climbing)
Tas ir klinšu kāpšanas stils, kurā sportists ir piestiprināts pie virves, kas tiek izvadīta caur nostiprinājuma sistēmu maršruta augšpusē. Kāpšanas laikā, ja tiek zaudēts līdzsvars, sportists tiek nofiksēts mazā augstumā no neveiksmīgā punkta.
Top-roipings ļauj veikt sarežģītu maršrutu, iepriekš uzstādot enkurus augšpusē (trases finiša punktā). Vienkārši sakot, jūs varat sasniegt virsotni pa gājēju taku vai skrimblingu, tur uzstādāt stiprinājumu sistēmu, izvilkt virvi caur to un nolaižat abus virves galus līdz klints pamatnei.
Viens no stiprinājuma ankura variantiem
Top-roipingam ir nepieciešams šāds aprīkojums: enkurs, alpīnista statiskā vai low-stretch virve, karabīnes un stropes enkuru sistēmai. Šis kāpšanas stils paredz zināmu pieredzi kāpšanā, treniņus pareizā enkuru nostiprināšanā un darbības ar ekipējumu. Daudzi alpīnisti sāk tieši ar top-rope tehniku klinšu sienās.
Treniņš top-rope stilā piemērots iesācējiem un pat bērniem
Lead climbing (grūtuma kāpšana)
Šajā alpīnisma tehnikā vienmēr ir drošināšanas partneris, bet maršruta beigās nav iepriekš uzstādīta enkura - lead climbing ir mazāk ierobežots nekā top-rope.
Drošināšana šajā stilā ir no apakšas – bieži vien augšējās drošināšanas izvietošana nav iespējama, bet sportiskajā lead climbing tas vienkārši nav “sacensību cienīgi”.
Grūtuma kāpšana ir nākamais prasmju līmenis pēc boulderinga un top-rope. Klinšu sienās var praktizēt lead climbing prasmi ar automātisko drošības sistēmu. Zemāk esošais video lieliski ilustrē, kā tas tiek darīts alpīnistu zālē:
Scrambling
Vienkārša kāpšanas veids, starptehnika starp kalnu tūrismu un alpīnismu. Kāpjot pa nelīdzenu reljefu, to var dēvēt par scrambling, ja netiek izmantots īpašs alpīnistu ekipējums (vai tas tiek izmantots tikai īpašos gadījumos drošības nolūkos).
Alpīnista scrambling neiztiek bez leduscirtņa, dzelkšņiem un ķiveres, kā arī zināšanām par to lietošanu.
Pēc kāpšanas grūtības skalas scrambling atbilst trešajai klasei vai vieglajam līmenim britu Eštona sistēmā. Ir arī ceļveži scrambling maršrutiem ar aprakstiem un ieteikumiem.
Multipitch (multi-pitch)
Kāpšanas tehnika tandēmā ar pieredzējušu partneri vairākos posmos sadalītā maršrutā. Posmi (pitch) ir nepieciešamās apstāšanās vietas trasē, lai mainītu līderi tandēmā, uzstādītu starpposma drošības punktus, atpūstos vai pat pārnakšņotu.
Multipitch nozīmē jebkuru maršrutu, kura garums pārsniedz vienas virves garumu.
Pirmais tandēmā parasti iet cilvēks, kurš nav profesionālis, tam seko grupas līderis.
Solo climbing (Solo kāpšana)
Īsts ekstrēms. Kāpjot šādā stilā, sportists neizmanto nekādu drošinājumu, tikai magnezītu rokām. Gan pastāv variācijas:
- Solo ar virvi – minimāla drošības sistēma kritiena gadījumā, dažreiz ar automātisku bloķēšanu. Ja solo kāpējs izmanto drošības virvi, viņam jāšķērso posms trīs reizes, lai noņemtu starpposmu stiprinājumus.
- Brīvais solo bez drošinājuma, bet var tikt izmantots tīkls vai kāpšana virs ūdens, kur krišana varētu būt mīkstināta.
Ceru, ka īss iepazīstinājums ar galvenajiem kāpšanas stiliem bija iedvesmojošs. Iesācējiem alpīnistiem nāksies apgūt daudz noteikumu, taču ir pirmais solis, kuru nekādi nevar aizstāt – jāsāk ar drošu klinšu sienu un pieredzējušu instruktoru blakus. Lai veicas!